ĪSIM, JEZUP, LĒŅOK GON

Īsim, Jezup, lēņok gon,
lyudzams, īsim pamozom.
Redzi, ka es naspēju
staigot ceļu toleju.

Cik gryuts tagad ceļš man ir
Redzi - nasu es zam sirds
Dīva Dālu myužeigū,
Pesteitoju mīleigū.

Otri jau noks stuņde tei,
kas ness mīru pasaulei,
kai man eņgeļs vēstēja,
sveicūt laimi vēlēja.

Par šū stuņdi dūmojūt,
lyudzu, meklej, kas var dūt
pajumti mums mīreigu
un šai stuņdei dereigu.

Mīstā vīsu jau tik daudz
un vēļ cyti šurpu brauc;
kur gon pornakšņosim mes,
myus laist īkšā nagribēs.

Lobok īlaiss dzāroju
un jam īdūs naktsmoju,
bet man atteiks gaideibos,
nūvorgušai gryuteibos.

Īsim, Jezup, lobais sorgs,
stalī, kur nivīns nav borgs.
Tur mes mīru īgyusim
un sev vītu atrassim.

Tyvu, tyvu jau ir laiks,
pēc ko sirdī ilgas kaist:
pasaulē laist vajadzēs Tū,
kas pesteišonu ness.

Nabadzeigs šis stalleits škīt,
bet kaids svātums tymā mīt;
te plaukst skaistums naparosts,
Dīva mīlesteibā rosts.

Jezups, uzticeigais sorgs,
šos nakts ryupēs nanūvorgst:
labprot dora vysu tai,
lai ir sirdsmīrs Jaunovai.

Tyuleņ te bez sopem Jei
dovoj vysai pasaulei
Dīva Dālu mīleigu,
Pesteitoju gaideitū.

Poša jyutās porsteigta,
ka šei nakts tik laimeiga.
Roda Bārnu Jezupam, jauki
smaidūt soka jam:

«Mozais porsaļs soltumā,
jo dreiž natiks syltumā.
Atnes kaut voi sīneņu,
siļdeit Dīva Bērneņu.»

Tyuleņ Jezups laimeigais,
nasavteigi godeigais,
klēpi meiksta sīna jam
un kloj silē Bērneņam.

Tad pi mozuleiša steidz
ari vērseits, ezeleits
un ar elpu sylda Jū,
Dīva Bārnu breineigū.

Pasateicam, Jezu, Tev,
ka Tu esi dzimis te.
Sveicam Tevi sirsneigi,
Gūdynojam prīceigi.