Lyugšona Dīvam
Kungs, kur tad ir muna cereiba šamā pasaulē? Voi kur ir muna
vysuleloko prīca zam saules? Voi tad na Tu, Kungs un muns Dīvs,
kura žāļsirdeibai nav rūbežu? Kur tad man ir bejis labi bez Tevis?
Voi kur man ir bejis slikti ar Tevi? Es lobok grybu byut ubogs
Tevis dēļ, nakai bogots bez Tevis. Es lobok grybu kleist pa
pasauli, nakai bez Tevis dabasus īmontot. Kur Tu, tur dabasi,
kur Tevis nav, tur nove un eļne. Tu esi munas sirds ilgas:
topēc vaidēšu un klīgšu pēc Tevis un sovos lyugšonos Tevi pīsaukšu.
Nav ni vīna, kam es varātu piļneigi uzaticēt, nav ni vīna kas man
varātu sekmeigi paleidzēt, tik Tu vīns, muns Dīvs. Tu esi muna prīca,
Tu esi uzty-camoks par vysim. Vysi meklej kaut ko sova, tik Tu vīns
gribi munas pesteišonas un vysu vērzej man par lobu. Un, lai gon Tu
pīlaid man vysaidas kārdynošonas un preteibas, tūmār vysu šytū dori
munam lobumam.
Tev ir īrosts tyukstūš veidūs porbaudeit sovus nūmīļotūs. Tūmār tymūs
porbaudejumūs na mozok Tevi vajaga mīļot un slavēt, kai kad mani piļdi
ar dabasu prīcu. Todēļ, Kungs un muns Dīvs, Tevī es līku vysu munu
cereibu un paļoveibu. Vysus munus vorgūs un cīšonas Tev nūvēleju - todēļ,
ka izjamūt Tevi, vysur ir napastoveiba un naspāks.
Daudzi draugu niko naleidzēs, styprais palei-dzātojs napaleidzēs, gudrais
padūma devējs naīdūs padūma, gudrinīku gromotas naīprī-cynos, vysulelokais
monts naizpesteis, nivīna slapyna vīta nanūsorgos drūši, jo Tu pats
napaleidzēsi, nastyprynosi, naprīcynosi, napamoceisi un nasorgosi.
Todēļ ka vyss, kas redzīs ness mīru un laimi, bez Tevis ir nīks un
patīseibā nadūd ni mīra, ni laimes, jo Tu esi vysa loba īsokums un krūns.
Tu esi dzeiveibas pyl-nums, Tu esi naizsmeļams gudreibas olūts: cerēt uz
Tevi ir vysuleloko prīca Tovim kolpim. Uz Tevi es paceļu sovas acis: Tevī
ir muna cereiba, muns Dīvs, žāļsirdeigais Tāvs! Svētej un svāt-dori munu
dvēseli, lai jei byutu Tev par svātu dzeivūkli un par myužeiga gūda krāslu,
un ka šamā Tovā nūmetnē naatsarostu nikas Tovu ocu nacīneigs. Tovas
labsirdeibas lelumā un Tovas žāļsirdeibas daudzumā pasaver uz mani un
uzklausi sova bēdeigo kolpa saukšonu, kurs izdzeits toli, tymseibas un
noves molā. Sorgoj un glob sova kolpa dvēseli šos laiceigos dzeives brīsmos,
un aizved jū pa mīra ceļu uz myužeigas gaismas tēviju. Amen.
