Ikviens jaunpiedzimušais bērns būtu jāaiznes uz draudzes baznīcu nokristīt tik ātri, cik vien tas iespējams. Tomēr dažreiz var notikt arī tā, ka bērns smagi saslimst, vēl pirms vecāki ir paguvuši viņu nokristīt. Tādā gadījumā bērns bez vilcināšanās ir jānokristī tāpat mājas apstākļos. Ja kāds no vecākiem nav katolis, viņam jāsaprot, ka bērna kristīšana katoļiem ir ļoti svarīga, jo mēs ticam, ka nenokristītam bērnam, pēc nāves ieejot mūžībā, daudz kas būs liegts. Viņš gan vienmēr būs pilnībā laimīgs, un tomēr, viņa spēja būt laimīgam ne tuvu nebūs tik liela kā tiem, kas saņēmuši Kristības sakramentu. Šis sakraments dara mūs par „jaunu radību”, apveltot mūs ar Kristus gara bagātībām. Kad bērns jau būs izaudzis, viņam arī pašam savā sirdī būs jāpieņem Kristus kā Pestītājs un jādzīvo kristīga dzīve, lai vēlāk varētu būt debesu valstības cienīgs. Bet, kamēr viņš vēl nav sasniedzis prāta gadus, kad cilvēks ir spējīgs kaut ko izvēlēties, Kristus viņam var būt Pestītājs vienīgi caur Kristības sakramentu.
Ikviens cilvēks var nokristīt mazu bērnu, kuram draud nāve, ja vien viņš vēlas izdarīt to pašu, ko dara Baznīca, - pat tad, ja viņš īsti nespēj ticēt tam, ko dara. Tātad, persona, kas kristī bērnu, uzlej uz bērna galvas ūdeni, vienlaicīgi sakot šādus vārdus:
„N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.”
Tomēr vēlāk, ja bērns izveseļojas, viņš tik un tā ir jāaizved uz draudzes baznīcu, lai varētu nourēt kristību ceremoniju visā pilnībā, kā arī lai kristības reģistrētu draudzes arhīvā.
Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka arī spontānā aborta jeb priekšlaicīgu dzemdību gadījumā embrijs, kaut arī tikai dažas stundas vecs, ir nekavējoties jānokristī. To dara, pāršķeļot apvalku un iegremdējot embriju traukā ar ūdeni, no kurienes to atkal izceļ ārā, vienlaicīgi sakot vārdus: „N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.”