PĀR KALNIEM UN LEJĀM JAU ZVANU BALSS TRAUC (123.)

From Prayers
Revision as of 08:08, 4 July 2017 by Convocatis (talk | contribs)
(diff) ← Older revision | Latest revision (diff) | Newer revision → (diff)
Jump to: navigation, search

Ave, Ave, Ave, Marija! Gods Tev, gods Tev, gods Tev, Marija! Pār kalniem un lejām jau zvanu balss trauc, tā ticīgos ļaudis uz lūgšanu sauc.

Bet Lurdā gar klintīm, kad diena sāk aust,
iet meitene, kuru Bernardeta sauc.
Un sirdsbalss šo meiteni mudināt sāk,
lai tuvāk pie upmalas klintīm tā nāk.
No debesīm gaisma sāk spožumu liet,
pie grotas vēl tuvāk grib meitene iet.
Tad brīnišķi skaistu tā Jaunavu redz,
viskrāšņākās drēbes Tai augumu sedz.
Kā debesu būtne tik skaista Tā ir,
un saliktās rokās Tai rož’kronis ir.
Un nedroši meitene runāt tad sāk:
"Kas esi Tu, Kundze, no kurienes nāc?
„Es debesu Māte, kas svētību dod,
pie manis kas atnāk, tas mieru sev rod.
Es aicinu visus, pie Dieva lai nāk,
par grēcīgo dzīvi lai gandarīt sāk.”
Tā četrpadsmit dienas tur Jaunavu redz,
un tagad tur brīnišķīgs avotiņš irdz.
Bez iedzimtā grēka, Valdniece mūsu,
par Māti Tu esi ticīgiem visiem.
Par ticīgo saimi pie Dieva aizlūdz,
un debesu laimi palīdzi iemantot!