DIEVA MĀTE, TEVI SLAVĒJAM (127.)

From Prayers
Jump to: navigation, search

DIEVA MĀTE, TEVI SLAVĒJAM,
Tavas sāpes mēs ar godu pieminam,
lūdz, lai Dievs mums sirdis šķīstītu,
žēlastības gaismu visiem dāvātu!
Sirdssāpes Tu cieti, Dieva Māt,
Jēzus māceklis kad nāca paziņot
sacīdams: „Tu, Māte mīļotā,
atnesu es ziņas tikai skumīgas:
Projām ir Tavs Dēls, mans Mācītājs,
Īstens Dievs un Cilvēks, ļaužu Pestītājs.
Jūdass, māceklis, to nodeva,
ienaidnieku pūlis Viņu aizveda.
Iesim ātri, cik vien iespējams,
Tiksimies ar Jēzu kaut vai cietumā.
Ja mēs Viņu dzīvu redzēsim,
Tad ar visiem spēkiem Viņam kalposim. ”
Satriekta tad bija Marija,
kad ar savām acīm piektdien redzēja
Kungu Jēzu, virvēm saistītu
un kā noziedznieku ķēdēs iekaltu.
Klāt pie Jēzus steigties gribēja,
bet aiz lielām sāpēm paiet nespēja.
Vaidu sauciens lauzās klusībā,
Mātes sirds kad cieta dziļā žēlumā:
„Jēzu mans! Dievs, visu Glābējs Tu,
līdz ar Tevi ciešu sāpju rūgtumu!
Kāpēc redzu Tevi saistītu,
Netaisnīgas tiesas kalpiem nodotu?”
Marijai sirds sāpēs drebēja,
kad ar rīkstēm šausto Jēzu skatīja:
galvā tam no ērkšķiem vainags vīts...—
debess Kungs par vergu zemāk nostādīts.
Šķiršanos visstiprāk izjuta,
kad uz nāvi vesto Dēlu satika,
ilgojās tā pati krustu nest,
spēja vairs tik Dievam sāpes upurēt.
Skumju dzelmē grima Marija,
kad pie krusta Jēzu bendes piesita.
Upurī ar Dēlu vienojās,
dvēselēm par labu līdzi ziedojās.
Zobens ass tai sirdi pārdūra,
kad pēc grūtām mokām Jēzus nomira;
saule savu gaismu nedeva,
ilgi liela tumsa zemi apklāja.
Akmeņi un klintis trīcēja,
nomirušie daudzi kapus atstāja;
radība par Kungu sēroja,
līdzjūtību lielu Jēzum rādīja.
Ko gan juta Māte Marija,
Mirušu kad Dēlu klēpī turēja?
Dziļās skumjās gauži raudāja,
Un ar mirrēm Jēzus miesu svaidīja.
Kas ar Viņu Kungu apraudās,
tas ar Viņu kopā Jēzus godinās,
pieminēs, kā Kungs mūs mīlēja,
kā ar savu nāvi ļaudis izglāba.
Lija Asin’s, kad bij' dots tam Vārds —
kad bij’ Eļļas dārzā — šaustīts —sāpināts —
ērkšķiem kronēts —krustā pienaglots —
krūtīs šķēpa caurdurts — sirdī ievainots.
Jēzus Kristus, Kungs Dievs mūžīgais,
Cilvēku dēļ cieta mokas briesmīgas.
Dēla pēdās Māte staigāja,
Tomēr arī lielu laimi mantoja.
Prieka pilna bija Marija,
kad par Kristus Māti Dievs to svētīja;
kad Elizabeti sveic Tā,
Svētā Gara prieks tai sirdi pildīja.
Bija prieks, kad Jēzus piedzima,
Un kad to par Dievu gudrie atzina,
prieks, kad svētnīcā to atrada,
un kad Lieldienrītā dzīvu redzēja.
Laimes pilna staro Marija,
paņemta no zemes debess Tēvijā.
Viņu Dēls ar slavu kronēja
un par Karalieni tautām dāvāja.
Svētā Māte, lūdzam sirsnīgi,
atļauj Tevi godāt, slavēt mūžīgi!
Esi tagad stiprais patvērums,
grūtībās un briesmās roku pasniedz mums!