AK PESTĪTĀJ, MANS LABAIS (36.)

From Prayers
Jump to: navigation, search

AK PESTĪTĀJ, MANS LABAIS, ar ērkšķiem kronētais,
mans Glābējs dievišķīgais, pie krusta mirstošais!
Tev, agrāk godā celtam un ļaužu slavētam,
nu, apsmietam un peltam, ir jāmirst atstātam.
Ak, vaigs, kas citkārt godāts, tik ļoti dievināts,
nu ļaužu tiesā nievāts, tik sists un nicināts!
Cik bāls un vājš Tu kļuvis! Tavs acu gaišums dziest;
Tu pārmērīgi guris, kā vēl tā vari ciest!
Ak, Kungs, Tavs skatiens možais, tavs acu mirdzums svēts
un vaigs Tavs apgarotais ir sāpju aizēnots!
Tu smagās nāves mokās bez spēka palicis,
un, pacelts krusta kokā, jau esi izdzisis.
Bet ko Tu cietis esi, es daudzkārt pelnīji:
tos grēkus, ko Tu nesi, es esmu darījis.
Pret Tevi esmu vainīgs: man ļoti sāpīgi,
es lūdzu: — esi saudzīgs un piedod žēlīgi!

No sirds Tev paldies saku, mans labais Pestītāj,
ka, nesdams sāpju nastu, Tu mani neatstāj!
Ļauj uzticībā steigties pie Tevis, labais Draugs,
un Tavās brūces tverties, kad nāve mani sauks!
Kad beigu brīdis klātu, no manis nešķiries;
dod mirstot drošu prātu, ja sāku šaubīties!
Kad apskauts nāves rokām, es padots nespēkam,
tad atpestī no mokām caur savām ciešanām.